No icon

Sējas muižas parks

Sējas muižas parks izveidots reizē ar pils celšanu 19. gs. otrajā pusē. Cauri parkam gājis ceļš, kur bieži pastaigājies barons. Muižas parku kādreiz kopuši trīs četri dārza puiši. Visi parka celiņi bijuši nograntēti un tur nedrīkstējis neviens no zemniekiem staigāt. Līdz ar jaunsaimniecību izveidošanos, muižas apkārtējo parku izcirta. Ap 1900. gadu, pēc grāfa Duntena nāves, izcirstais parks piešķirts Sējas kultūrveicināšanas biedrībai un pārējais ar muižas ēkām atstāts Sējas pagastvaldes īpašumā. Tātad parks ticis sadalīts.

1903.gadā parkā uzcelts ūdenstornis, viens no izteiksmīgākajiem neogotikas formās veidotiem ūdenstorņiem Latvijas muižu arhitektūrā. Saglabājies līdz mūsdienām un šobrīd ir vecākais Latvijā. Līdz tam laikam muižai ūdeni piegādāja ar pajūgiem no akas, kas atrodas netālu no bijušās kolhoza kaltes. Netālu no ūdenstorņa uzcēla nelielu namiņu, kurā atradās motors ar sūkni. Rezervuāram ūdeni ņēma no dziļas neizsmeļamas akas.

Parkā senāk bijis plašs ābeļdārzs, kas daļēji izsalis.

Šodien Sējas parks ir aizsargājams dabas objekts, aizsardzībā tas nonācis 1957. gadā. Tā platība ir 3,9ha. Tajā aug 28 sugu svešzemju koki un krūmi. Piemēram tādi, kā Tatārijas kļava, kokveida karagāna, vārpainā korinte, zībolda riekstkoks, parastais ligustrs, Vācijas vīteņsausserdis, irbeņlapu fizokarps un vēl citi.

Kā arī parkā aug novada lepnums – Sējas dižozols.

Komentāri