Ko apskatīt Sējas novadā

Sējas muižas parks

Sējas muižas parks izveidots reizē ar pils celšanu 19. gs. otrajā pusē. Cauri parkam gājis ceļš, kur bieži pastaigājies barons. Muižas parku kādreiz kopuši trīs četri dārza puiši. Visi parka celiņi bijuši nograntēti un tur nedrīkstējis neviens no zemniekiem staigāt. Līdz ar jaunsaimniecību izveidošanos, muižas apkārtējo parku izcirta. Ap 1900. gadu, pēc grāfa Duntena nāves, izcirstais parks piešķirts Sējas kultūrveicināšanas biedrībai un pārējais ar muižas ēkām atstāts Sējas pagastvaldes īpašumā. Tātad parks ticis sadalīts.

1903.gadā parkā uzcelts ūdenstornis, viens no izteiksmīgākajiem neogotikas formās veidotiem ūdenstorņiem Latvijas muižu arhitektūrā. Saglabājies līdz mūsdienām un šobrīd ir vecākais Latvijā. Līdz tam laikam muižai ūdeni piegādāja ar pajūgiem no akas, kas atrodas netālu no bijušās kolhoza kaltes. Netālu no ūdenstorņa uzcēla nelielu namiņu, kurā atradās motors ar sūkni. Rezervuāram ūdeni ņēma no dziļas neizsmeļamas akas.

Parkā senāk bijis plašs ābeļdārzs, kas daļēji izsalis.

Šodien Sējas parks ir aizsargājams dabas objekts, aizsardzībā tas nonācis 1957. gadā. Tā platība ir 3,9ha. Tajā aug 28 sugu svešzemju koki un krūmi. Piemēram tādi, kā Tatārijas kļava, kokveida karagāna, vārpainā korinte, zībolda riekstkoks, parastais ligustrs, Vācijas vīteņsausserdis, irbeņlapu fizokarps un vēl citi.

Kā arī parkā aug novada lepnums – Sējas dižozols.

 

Sējas dižozols

Sējas ozols ir viens no lielākajiem dižozoliem Latvijā. Tas aug Sējas muižas parka malā. Stumbra apkārtmērs ir 9,1 m un tam ir labi attīstīts 24x6 m liels vainags, koka augstums ir 23,5 m. Tas ir otrais lielākais ozols Latvijā un ceturtais lielākais Baltijā. Ap 450 gadu vecs.

Ozolam kādreiz bijis dobums, tas bijis tik liels, ka tajā ietilptu divas gultas. Kādreiz puikas tajā līduši iekšā, tur bijusi viņu pīpētava. Vēlāk dobums aizmūrēts. Ap 1923. gadu ozola zaros ierīkoja estrādi. Zaļumbaļļu laikā tajā izvietojās koris un muzikanti (līdz pat 68 cilvēkiem). Bet ballētāji griezās dejās zem ozola kuplajiem zariem. Otrā pasaules kara laikā ozols bija labs novērošanas punkts un to izmantoja krievu novērotāji. Ozola stumbrā vēl ir pierādījumi no abiem pasaules kariem, tas ir pilns ar lodēm un šķembām.

Pēdējos gados ozola augšana ir kļuvusi arvien lēnāka līdz gandrīz apstājusies vispār.

Ozolam tiek piedēvētas arī dažādas teikas. Viena no tām vēsta, ka senči pirms kaujām zem tā pielūguši Dievu. Viens no jaunākajiem mitoloģiskajiem rituāliem ir tāds, ka pie tā brauc jaunlaulātie, lai pieskartos tā mizai, lai viņu kopdzīve būtu ilga un laimīga.

 

Sējas pils (drupas)

Sējas muižas kungu māja celta 18.-19. gs. mijā. Sējas muižas ēka piederējusi vācu baroniem, kuri vasarās braukuši te atpūsties. No 1751. gada līdz pat agrārreformai 1920. gadā Sējas muiža piederēja fon Duntenu dzimtai.
 

Šobrīd esošā pils ēka celta 1766. gadā, pārbūvēta no 1883. līdz 1885. gadam. Ārpusē virs divām sānu ieejas durvīm (vienas durvis aizmūrētas) atradās stikla jumtiņš. To turēja divi dekoratīvi čuguna balstiņi ar četrlapu laukumiem un rāmis. Balstiņu ornamentā redzams riņķis, ietverts kvadrāts un četrlapu caurums. Karogturētāju galvenās ieejas pusē veidoja divi dekoratīvi čuguna lējumi, kam bija liels trīslapu caurums. Šādi rāmji, balstiņi un karogturētāji konstatēti vienīgi Sējā. Čuguna mežģīnes bija daudzveidīgas. Tas liecināja par kādreizējo meistaru amata prasmi.

Sējas pilī bijušas 22 istabas – lielā zāle, zilā un rozā zāles, saimnieces istaba, sulaiņu istaba, zābaku istaba, kurā gatavoti apavi, un vēl daudzas citas telpas. Ēdamzāles griestu rotājumā uz zila fona bija attēlotas bezdelīgas lidojumā.

Tā kā grāfam bijušas rezidences arī Duntē, Mūrmuižā, Skultē un Vācijā, viņa prombūtnes laikā galvenais muižā bijis muižkungs Tors, vēlāk muižkungs Apsītis un vagars Siliņš.

Buržuāziskās Latvijas laikā tur ierīkots klubs. No 1963. līdz 1968. gadam pilī darbojās kolhoza “Komuārs” kantoris un klubs. Atradās arī bibliotēka.

Šobrīd ēka atrodas sabrukuma stāvoklī. Muižas apbūvē ietilpa arī klēts un ūdenstornis.

 

Bijušais pagastnams “Birzēs”

Celts 1902.gadā. Kādreiz ēkā bijis tiesas nams. 1905. gadā tajā notika pirmā rīcības komitejas sapulce.Tiesas mājā dzīvojis skrīveris un tajā tika apspriests viss, kas notika pagastā. Par skrīveri strādājis Pēteris Klinklāvs. 1917. gadā ēka tika nodedzināta, bet jau 1920. gadā to atjaunoja.

Pretī pagastmājai 1936. gadā tika iestādīta Ulmaņa birzs.

Katru gadu kopš 1998.gada Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, pie bijušā Sējas pagastnama, pie piemiņas akmens, notiek piemiņas brīdis represētajiem.

Piemiņas akmens autors ir tēlnieks Bruno Strautiņš, to iesvētījis Krimuldas draudzes mācītājs Austris Rāviņš.

 

Sējas pamatskola

Sējas skolas celtniecība uzsākta 1914.gadā par Sējas pagasta iedzīvotāju saziedotiem līdzekļiem. Celtniecība pabeigta 1922.gadā, iesvētīta tā gada 26.novembrī. Skola izveidojās apvienojoties Suliņu un Vēžu skolām. Skolas pirmais un ilggadējais skolotājs un pārzinis bijis Pauls Štāls. Sākumā skolā četrās apvienotajās klasēs zināšanas apguva 100 skolēnu ar kuriem strādāja 4 skolotāji. Skolā darbojās internāts un kopgalds. Skolu uzturēja pagasts par saviem līdzekļiem.

Skolas pastāvēšanas laikā strādājuši 187 skolotāji un skolu vadījuši 11 direktori.

No 1992.gada skolai ir savs muzejs. Tajā atrodama informācija gan par skolas, gan arī visa novada vēsturi.

1992.gadā atklāts skolas piemiņas akmens.

1997.gadā skola ieguvusi pati savu karogu, ko pēc Valentīnas Lūses metiem darinājusi Laila Šteinberga. Dāvana skolas 75 gadu jubilejā no SIA “Sēja”.

Skolas Jubilejas parks sākts veidot 2002.gadā.

 

Murjāņu senkapi

Gaujas senlejas labā krasta mežā no Murjāņiem līdz pat Piejūras zemienes sākumam – līdz Vīlētājiem atrodas pāri par 60 dažāda lieluma seno kapu uzkalniņu. Pētnieku uzmanību tie piesaistīja jau pagājušajā gadsimtā, un laikā no 1890. līdz 1900. gadam daudzos no tiem izdarīti izrakumi. Izrakumos noskaidrojies, ka kapu kalniņos mirušie glabāti, galvenokārt, tos nesadedzinot, bet dažkārt arī līķus sadedzinot. Mirušo dedzināšana notikusi sārtā ārpus kapu lauka. Pēc sārta izdegšanas no pelniem izlasīti izdegušo kaulu gabaliņi un tie apglabāti kapos. Mirušie, tā arī sadedzināto kauli apbedīti gan no akmeņiem izkrautos šķirstos, gan arī bez tiem. Dažos gadījumos ap kapiem celti akmeņu riņķi. Visa apbedīšanas gaita beigusies ar kapu apbēršanu, t.i., ar uzkalniņu uzbēršanu.

Uzkalniņiem ir lodes segmenta veids. Tie ir 0,5 līdz 2,5 m augsti ar 6 līdz 16 m lielu pamata diametru. Tagad gandrīz visos vēl esošajos uzkalniņos redzamas lielas bedres, kas ir gan pagājušā gadsimta baltvācu pētnieku, gan mantu alkatīgu meklētāju darbības sekas. Senkapu uzkalniņi lielā mērā izpostīti ap 1875. gadu, kad no tiem lauzti akmeņi tuvējās šosejas būvei. Tie cietuši arī, veidojoties Murjāņu vasarnīcu rajonam. Vēl gan 1980. gadā grupa ar 16 uzkalniņiem bija saglabājusies Murjāņos, Gaujas ielas 9., 11., 13., un 15. gruntsgabalā un meža ceļa pretējā pusē. Cita grupa ar 17 uzkalniņiem bija Gaujas ielas 27. gruntsgabalā un mežā ap to. Tālāk starp Murjāņu – Vīlētāju ceļu un Senlejas krastu atradās lielākas un mazākas uzkalniņu grupas ar dažāda izmēra uzkalniņiem katrā no tām.

Baltvācu pētnieki pagājušajā gadsimtā izrakumus izdarījuši galvenokārt tagadējo Murjāņu rajonā. 1974. gadā uzkalniņus Skraļļu māju tuvumā un vienu pie Vīlētājiem izpētīja LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūts un Siguldas novadpētniecības muzejs. Skraļļu uzkalniņos atklāja kapu “iesvētīšanas” ugunskuru pēdas, bet Vīlētāju uzkalniņā – 1. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras ugunskapu paliekas un vienu bērna apbedījumu akmeņu šķirstā.

Lielākajā daļā šo uzkalniņu, ko tautā sauca par “Batariņiem” (arī “Baterāju” kalniņi), mirušie glabāti 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, bet daļā – vēl arī mūsu ēras 2. - 6. gadsimtā.

1998.gadā Murjāņu senkapi iekļauti arheoloģijas pieminekļu sarakstā.

 

Rūķīšiagrākais mākslinieku savienības radošais nams

Aktieru un mākslinieku atpūtas un jaunrades nams. Celts pēc arhitektu Ģelža un Dombrovska projekta.

Kopš 1966.gada tur bija Latvijas Teātra darbinieku savienības atpūtas bāze. Izvēloties iespējamo atpūtas bāzes atrašanās vietu, tajā laikā tika apskatītas vairākas vietas, līdz beidzot latviešu teātra režisors, Dailes teātra dibinātājs Eduards Smilģis izvēlējies šo. Sākotnēji mājai, ko vēlāk nodēvēja par ziemas māju, bija tikai 8 istabas, vēlāk tika uzcelta piebūve ar vēl 7 istabām, ko nosauca par vasaras māju. Mājā ēda brokastis, pusdienot māksliniekus veda uz tuvējo restorānu “Sēnīte”. Vasarās šeit atpūtās mūsu aktieru slavenības, piemēram, Lilita Bērziņa, Velta Līne, Velta Vilciņa u.c. Un ne tikai atpūtās, bet arī radoši strādāja. Izrādās, ka Felicita Ertnere un Pauls Putniņš ziemās vienā un tajā pašā istabā strādāja, radot daudzas lugas. Šajā mājā ir teātra gars. 2004. gada 2. jūnijā Latvijas Teātra 136. dzimšanas dienā Sējas pagastā, viesu namā “Rūķīši” kopā pulcējās Latvijas teātru aktieri un darbinieki.

Kopš 2003. gada “Rūķīši” darbojas kā viesu māja.

 

Pirts muzejs

Pirmais pirts muzejs Latvijā. Veidots kā privātais brīvdabas muzejs.

2007.gadā idejas realizēšanai tika izveidots nodibinājums “Fonds Pirts muzejam”. Pirmie darbi Sējas novada “Birzēs”, kur atrodas Pirts muzejs, sākti 2008.gadā. Kopš tā laika nepārtraukti muzeja teritorija tiek pilnveidota. Eksponāti lielākoties muzejam ir saziedoti. Muzejs tiek veidots pakāpeniski, atkarībā no atbilstošu piršu un arī no finanšu līdzekļu pieejamības. Pirtis uz muzeja teritoriju tiek savāktas no dažādiem Latvijas novadiem. Kopumā muzejā plānots izvietot vismaz 20 pirtis. Pirtis ir gan apskatāmas, gan arī kurināmas un tajās ir iespēja pērties. Muzejs izveidots, lai popularizētu pirts kultūru Latvijā.

Muzeja teritorijā iespējams arī rīkot piknikus un dažādas atrakcijas.

Vairāk informācijas: www.pirtsmuzejs.lv

 

Pabažu ezers un kultūras nams

Pabažu ezers ir iecienīta atpūtas vieta. Tas ir publiskais eszers atpūtai un makšķerēšanai.

Viena no leģendām saistīta ar blakus esošo Pabažu kultūras namu. Ēkā savulaik bijis stallis. Pabažu ezerā, kas atrodas līdzās senajai ēkai, senos laikos noslīcinājusies kāda sieviete. Kopš tā laika daudz reižu pabažnieki redzējuši blāvu, caurspīdīgu tēlu dodamies no vecās ēkas uz ezeru slīcināties. Spoks iesaukts par Balto dāmu, taču šodien to dēvē arī par kultūras nama spoku, jo nereti pasākumu laikā dzirdama spoka rosīšanās.

 

Stēderes senkapi

Stēderes senkapi, līdzīgi kā Murjāņu senkapi, ir liecība par lībiešu dzīvi šajā apvidū 10.-13.gs. Arheoloģiskajos pētījumos atrasti četri 10.-12.gs lībiešu senkapu uzkalniņi. Uzkalniņi ir lodes formas, vidēja lieluma: diametrā 9-10 metri, augstumā1,2-1,4 m.

Stēderes senkapi iekļauti arheoloģijas pieminekļu sarakstā 1998.gadā.

 

Brankšu dzirnavas

1867.gadā namdaris Kārlis Vītols no Bīriņu muižas īpašnieka barona Pistolkorsa nopircis „Brankšu” mājas. Ap 1890.gadu barons sācis būvēt no Bīriņu pils vistaisnāko ceļu uz Neibādi (Saulkrastiem), to padarīdams par vasaras atpūtas un peldvietu Vidzemes muižniekiem. Pistolkorss gribējis šo jauno ceļu arī savienot ar Neibādes-Vidrižu ceļu, lai ātrāk nokļūtu uz Gāršas pusmuižu Vidrižu pagastā. Izdevīgākā vieta vedusi pāri „Brankšu” zemēm.

Kārlis Vītols piekritis jaunā ceļa būvei ar norunu, ka Pistolkorss atļauj tilta vietā pāri Ķīšupei būvēt slūžas un dzirnavu aizsprostu, izmantojot muižnieku piegādātos materiālus un Vītola darbaspēku. Barons piekritis un piešķīris arī kokmateriālus dzirnavu būvei. Tāpat slūžu un tilta uzturēšanai koki piešķirti no muižas meža. Kārlis Vītols ar dēlu Mārtiņu "Brankšu" dzirnavas sākuši būvēt 1890.gadā. Dzirnavas darbinājis viens zemteces ūdensrats. Pirmsākumā bijis viens miltu un viens putraimu gaņģis. Dzirnavu ezers bijis ap 6ha liels ar 4m kritumu. Palu ūdeņu nolaišanai ierīkoto brīvslūžu maksimālā ūdens caurlaide bijusi 20m/3 sekundē.

Līdz Pirmajam pasaules karam darbus dzirnavās vadījis Mārtiņš Vītols. Kopīgi ar brāli Kārli izdarīti pirmie dzirnavu pārbūves darbi.

Pirmā pasaules kara laikā dzirnavas tikušas izpostītas.

1923.gadā vadību pārņem Arvīds Vītols. Viņa laikā dzirnavas atjaunotas, paplašinātas un modernizētas. Dzirnavās ieviestas labības tīrāmās un sēklas šķirošanas mašīnas.

Dzirnavās strādāja pats īpašnieks un trīs melderi. Diennaktī esot pārstrādāts ap 20 tonnu labības.

Otrā pasaules kara beigās Vītolu ģimene devās uz Zviedriju, bet smagi cietušajām dzirnavām sāka mainīties saimnieki. Tajās saimniekojis gan rūpkombināts, gan kolhozi – Baumaņa vārdā nosauktais un “Ādaži”. Dzirnavu ezers nodots Mednieku un makšķernieku biedrības apsaimniekošanā, ar cerību radīt kultūrvidi.

Kolhoza laikā dzirnavās pārsvarā gatavoja putraimus un mala rupjā maluma miltus.

Vēlāk kā dāvinājumu dzirnavas saņēma Jānis Puriņš, kurš bija Latvijas mazo upju hidrotehnisko būvju galvenais speciālists. Viņš panāca, ka Ķīšupītē atkal bija ūdens un dzirnavas atjaunoja savu darbību.

Daudzi nemaz nezina, ka tieši “Brankšu” dzirnavās tajā laikā gatavoja labākos putraimus Latvijā.

Šobrīd jau kādu laiku dzirnavas savu darbu ir beigušas. Un to vietā iekārtota dzīvojamā māja.

 

Dzelves - Kroņa purvs

Dabas liegums Dzelves - Kroņa purvs ir Natura 2000 teritorija. Īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statuss piešķirts 1999.gadā. Teritorijas platība ir 2133 ha.

Purvam raksturīga liela ornitofaunistiskā un biotopu daudzveidība. Daudzu retu putnu sugu ligzdošanas vieta. Purvā ir nelielu ezeriņu kompleksi, kur pēc ligzdošanas un migrācijas laikā uzturas liels skaits zosu un dzērvju. Dienvidu daļā atrodas lielāks ezers, kurā novērota sudrabkaiju kolonija.

 

Aizsargājamo ainavu apvidus ”Ādaži”

Daļa no Rampas un Bitenieku purviem atrodas aizsargājamo ainavu apvidū “Ādaži”. Purvos izveidojusies īpatnēja veģetācija, kur zāļu un pārejas purvu fragmenti mijas ar sausiem virsājiem.

Sausi virsāji ir viena no nozīmīgākajām dabas vērtībām aizsargājamo ainavu apvidū. Kopumā tie aizņem ap 1040 ha un ir vislielākā šī biotopa atradne Latvijā.

Ainavu apvidus virsājos sastopamas vairākas Latvijas un ES nozīmes augu sugas, piemēram, meža silpurene, zāļlapu smiltenīte, skrajais donis.

Puskas un Cimeļupes krastos, kā arī purvu malās saglabājušies agrāko plašo palieņu pļavu fragmenti. Daļa no šīm , kas aizņem aptuveni 25ha platību, atbilst īpaši aizsargājamam pļavu biotopam – molīnijas pļavas uz kaļķainām un kūdrainām augsnēm. Pļavās sastopamas tumšzilā drudzene, mānīgā knīdija, dumbrāja vijolīte u.c., kas ir Latvijas mēroga īpaši aizsargājamas augu sugas. Drenāžas un upju iztaisnošanas rezultātā mainījies teritorijas mitruma režīms – tā pastiprināti aizaug ar kokiem un krūmiem, kā arī šīs vietas vairs nav tik piemērotas palieņu pļavu putniem, arī augu valsts kļūst nabadzīgāka.

Aptuveni 10 ha platībā ainavu apvidū sastopamas klajas iekšzemes kāpas ar kāpsmildzenes pļavām – īpaši aizsargājams biotops, kam šī ir viena no trim izcilākajām atradnēm Latvijā. Šajās smilšainajās, atklātajās vietās sastopama ES nozīmes aizsargājama augu suga – smiltāja neļķe.

Ainavu apvidus atklātajās sauszemes platībās sastopamas arī vairākas īpaši aizsargājamās putnu sugas, piemēram, sila cīrulis un vakarlēpis, poligona virsājos konstatēta nozīmīga īpaši aizsargājamās putnu sugas – stepes čipstes populācija.

Teritoriju šķērso vairākas upes – Melnupe, Puska un Cimeļupe. Upēs sastopamas vairākas ES nozīmes aizsargājamās sugas, piemēram, akmeņgrauzis, upes un strauta nēģis.

Meži ir otrs visplašāk pārstāvētais biotopa veids teritorijā aiz virsājiem. Ainavu apvidū atrodami četri ES nozīmes aizsargājamo meža biotopu veidi: pārmitri platlapju meži, boreālie meži, purvainie meži un melnalkšņu staignāji. Atsevišķi meža nogabali atbilst dabisko meža biotopu kritērijiem. Tas nozīmē, ka šajos mežos ir sastopamas pirmatnīgu, cilvēka netraucētu mežu pazīmes (lieli veci koki, liela izmēra kritalas u.c.) tādā apmērā, kāds nav iespējams saimnieciski izmantotos mežos. Dabiskajiem meža biotopiem raksturīga vide, kas nodrošina dzīves vietu daudz vairāk sugām nekā tas iespējams saimnieciskajos mežos. Ainavu apvidus meži ir dzīvesvieta vairākām īpaši aizsargājamām putnu sugām, piemēram, pelēkajai dzilnai, melnajam stārķim, trīspirkstu dzenim, baltmugurdzenim.

Aizsargājamā ainavu apvidus teritorijā ietilpst daļa no Rampas purva, kā arī citi mazāki purvi. Tie ir intensīvi meliorēti, tādēļ tajos pazeminājies ūdens līmenis un tikai dažviet saglabājušās purviem raksturīgās augu sabiedrības. Rampas purvā konstatēta Latvijas nozīmes īpaši aizsargājamās augu sugas dižās jāņeglītes nozīmīga atradne.

Aktīvā pozīcija: Tūrisms Apskates objekti